Ticīga es esmu kopš 17 gadu vecuma, bet par Dievu biju daudz ko dzirdējusi jau no agras bērnības. Atceros, ka kādreiz pat svētdienas skolā gribēju iet. Mana dzīve sagriezās, kad man bija kādi 10-11 gadi. Mana māsa ar savu ģimeni pārcēlās dzīvot uz laukiem, bet mammai saasinājās atkarības problēmas. Skolā man bija nomainījušies klasesbiedri un īstu draugu nebija. Es jutos ļoti vientuļa un periodiski staigāju depresīva. Iesākumā man depresija bija tikai rudeņos un ziemās. Tie man likās kā tumši pelēki periodi, kad viss šķita drūms un bezjēdzīgs. Vēlāk depresija bija arī vasarās un pat pavasaros, kas ir mani mīļākie gadalaiki. Viss likās drūms un bezjēdzīgs. Es neredzēju jēgu ne sev, ne savai dzīvei.

     Kad man bija 15 gadi es vairs nespēju kontrolēt sevi – to darīja depresija. Bija tikai retas dienas, kad tā pārgāja. Reizēm es stundām sēdēju un raudāju no tā, ka riebās dzīve un es pati sev. Es ienīdu sevi – ienīdu ikvienu dienu. Brīžiem es raudāju tik ļoti, ka likās, ka sajukšu prātā. Depresijas iespaidā izskatījos ārkārtīgi drūma. Pat tad, kad es tiešām smaidīju, izskatījās tā it kā tas būtu samāksloti un nedabīgi. Manas acis nesmaidīja. Es jutos šausmīgi vientuļa. Bija tāda sajūta, ka es viena stāvu melnā bezgalībā – visapkārt ir melna tumsa un cilvēki ir kā ēnas, kas slīd garām. Es viņus redzu dzirdu, kontaktējos, tomēr esmu viena. Likās, ka mana vientulība mani vajā un, lai no tās aizbēgtu, es bieži klīdu pa cilvēku piepildītām vietām. Vēl es jutu bezgalīgu tumšu tukšumu sevī. Likās, ka esmu kā trauks ar plānām sieniņām un bezgalīgi dziļš kā bezdibenis. Es tik ļoti ienīdu sevi un savu dzīvi, ka mana lielākā vēlēšanās bija nomirt. Man likās, ka tad viss beigtos. Patiesībā es vēlējos vienkārši nebūt. Pēkšņi izkūpēt un neko nejust, neko nedomāt... Man nebija bailes no nāves. Man bija bailes, ka tās varētu nebūt beigas. Tomēr es nolēmu izbeigt savu dzīvi un mēģināju noindēties. Tomēr bija cilvēki, kas lūdza par mani un Jēzus neļāva man aiziet. Mani aizveda uz slimnīcu un izskaloja, tajā laikā ikviens uzskatīja par savu pienākumu mani mācīt kā dzīvot un pateikt ko aizvainojošu. Un tas manī radīja spītību. Tomēr neviens cilvēks nevarēja atbildēt uz manu jautājumu: „Kāda jēga ir dzīvot?”. Man radās iespaids, ka cilvēki baidās no šī jautājuma. Viņiem tas likās muļķīgs. Sākumā parasti visi apjuka, bet tad „uzbruka” sakot, ka es neesot īsti normāla. Bet es biju pārgurusi no savas dzīves. Es nesapratu, kādēļ man ir jādzīvo un jācieš, kādēļ tas ir vajadzīgs. Neredzēju iemeslu, kādēļ ir vērts, ja nav mērķa. Es necietu sevi – likos sev šausmīga un nevajadzīga, necietu savu dzīvi un vēlējos kaut viss reiz beigtos. Biju nogurusi no tā, ka mamma dzer, nogurusi redzēt, ka tas viņu iznīcina un ka es neko nespēju mainīt. Man likās šausmīgi, kad citi teica, ka tā ir viņas dzīve un nav mana darīšana. Ļoti sāpēja redzot, ka viņa vienkārši degradējas un iznīcina sevi.

     Tai laikā man vajadzēja arī runāt ar vairākiem psihologiem un es sapratu, ka arī viņi nevar atbildēt uz manu jautājumu: „Kāda ir jēga dzīvot?”, ka viņi izsaka dažādas savstarpēji pretrunīgas hipotēzes, tomēr ne par vienu nav paši pārliecināti.

      Pēc pēdējās neveiksmīgās pašnāvības reizes es apsolīju sev un citiem (neviens gan neticēja), ka vairāk nemēģināšu sevi nogalināt un koncentrējos uz savu dzīvi un dzīvošanu sev. Un pamazām it kā visas manas dzīves problēmas atrisinājās un arī mana mamma ārstējās no alkoholisma un pārtrauca dzert. Es brīnumainā kārtā veiksmīgi pabeidzu pamatskolu un iestājos vidusskolā, kur man ļoti patika. Tomēr manī nekas nebija mainījies. Man joprojām bija depresija, es jutos ļoti vientuļa un nevajadzīga un ar milzīgu tukšumu sevī. Neredzēju jēgu savai dzīvei, kaut arī man it kā bija normāla dzīve – skola, kurā man patika, draugi, ģimene. Problēma nebija apstākļos, tā bija manī.

      Visā šajā manas dzīves melnajā posmā, kas ilga apmēram 6 gadus, man ik pa laikam bija iespēja dzirdēt par Dievu. Es biju pat bijusi dažos dievkalpojumos un uz jauniešu pasākumiem. Man patika kristieši – viņi šķita jauki cilvēki, tomēr likās aprobežoti, jo tālāk par savu Dievu, šķiet, neko neredzēja. Mani kaitināja tas, ka viņiem katra teikuma galā bija Jēzus un Dievs. Es biju daudz dzirdējusi par Dievu un to, ko Viņš ir darījis cilvēku dzīvēs, tāpēc zināju, ka Dievs ir reāls, tomēr dzīvoju pēc principa, ka es netraucēju Dievu un lai Viņš netraucē mani. Ja bija kādas problēmas vai vajadzības, tad es palūdzu un parasti dabūju, ko gribēju. Tālāk bija: „Paldies. Tad līdz nākamajai reizei.” Uzskatīju, ka nav ko apgrūtināt un uzbāzties Dievam. Reizēm man likās, ka uz mani izdara spiedienu, uzbāžoties ar savu Jēzu, tādēļ es iespītējos un atteicos pieņemt Dievu, kā savas dzīves sastāvdaļu. Tuvojoties svētdienai, centos izvairīties no cilvēkiem, kas mani aicināja uz baznīcu. Dzīvoju pēc principa, ka, kas par daudz, tas par skādi. Kristietība man likās fanātiska un muļķīga un arī galīgi vecmodīga. Man taču bija 16.

      Tajā laikā es arī ļoti daudz slimoju. Man bieži sāpēja vēders, reizēm pat līdz samaņas zudumam. Es biju bijusi pie daudz dažādiem ārstiem. Un, cik bija ārstu, tik diagnožu. Tomēr tā arī neviens nevarēja pateikt, kas man par vainu. Viss bija hipotēžu un neveiksmīgu eksperimentu līmenī. Vēl man pastāvīgi sāpēja galva. Patiesībā tikai reizēm bija dienas, kad tā nesāpēja, tādēļ es pat biju pieradusi pie šīm sāpēm. Un tā kā man nevienas zāles nepalīdzēja, tad es centos ar sāpēm vienkārši sadzīvot. Grūtāk bija ar migrēnām un tās man bija diezgan bieži. Pēc tablešu dzeršanas man parādījās citi veselības traucējumi – pasliktinājās redze jeb viss ko redzēju dubultojās un pasliktinājās atmiņa – es it kā atcerējos, bet nespēju noformulēt un pateikt. Meklējot atrisinājumu, mamma mani veda pie ekstrasensiem, taču tas nekad nepalīdzēja. Es aizrāvos arī ar zīlēšanu pēc roku līnijām, horoskopiem un dažādu citu zīlēšanu, ceļošanu ārpus ķermeņa un citādām muļķībām. Tomēr nekas no tā man nesniedza gaidīto gandarījumu un atbildes bija pretrunīgas un ar nolemtības nokrāsu, kas mani kaitināja un dzina bezcerībā.

      Kad man bija 17 gadi, es reiz nokļuvu kādā kristiešu Lieldienu pasākumā, kurā kāda sieviete stāstīja par Jēzu, par to kā Viņš viņai palīdz un par dzīvi ar viņu, minot konkrētas problēmsituācijas, kuras bija pārdabiski atrisinājušās. Kad viņa prasīja vai arī es negribētu tādu dzīvi, tad es sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu savā dzīvē. Tajā reizē es nožēloju savus grēkus un ieaicināju Jēzu Kristu savā dzīvē. No tās dienas visa mana dzīve izmainījās un šobrīd atskatoties uz vairāk kā 13 gadiem ilgo dzīvi ar Dievu, es saprotu, ka tas ir labākais, kas jebkad ar mani ir noticis. Viņš mani atbrīvoja no vientulības un piepildīja, dziedināja no depresijas un slimībām. Viņā man ir dzīvesprieks un miers un jēga manai dzīvei. Es dzīvoju harmonijā ar sevi un esmu laimīga. Nedomāju, ka ir daudz cilvēku, kuri var teikt, ka viņi ir laimīgi, tomēr vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir tie, kuru labākais draugs ir Jēzus Kristus. Nevaru teikt, ka man vairs nebūtu problēmu, bet tagad man ir uz ko paļauties un no kā gaidīt un sagaidīt palīdzību. Es zinu, ka nav neiespējamu lietu un nepiepildāmu sapņu, jo ar Dievu viss ir iespējams. Zinu, ka neesmu nejaušība vai vecāku kļūda. Zinu, ka Dievam ir konkrēts īpašs plāns manai dzīvei. Zinu, ka nav nekā svarīgāka manā dzīvē par Viņu un ka Jēzus ir manas dzīves jēga un vienīgais iemesls, kādēļ es dzīvoju. Man vienmēr ir uz ko paļauties un es zinu, ka Viņš mani nekad nepievils un neatstās, jo Dievam nav vienalga, kas ar mani notiek – es Viņam esmu svarīga.

     Ticīga esmu jau divdesmit vienu gadu, un esmu bezgala pateicīga par ikvienu dienu, ko esmu nodzīvojusi ar Dievu. Viņš ir manas dzīves pamats un dzīvības elpa, kas dod spēku dzīvot un būt. Ļoti gaidīju to brīdi, kad ar Dievu nodzīvoto gadu skaits pārsniegs to tumšo bezcerības mākto gadu skaitu, ko piedzīvoju līdz sastapos ar Kristu. Dažādu apstākļu dēļ uzaugu vientuļa, pamesta novārtā un nevienam nevajadzīga. Līdz izmisumam vēlējos nebūt, nedomāt, nejust. Es diezgan ilgi ticēju Dievam – ka Viņš ir reāls – un tam, ka arī Viņam neesmu vajadzīga, tāpēc labāk lieki neuzbāzties. Man bija jābūt pašpietiekamai un pašai ar visu vienmēr jātiek galā. Tomēr Dieva žēlastība ir liela un Viņš klauvēja tik ilgi, kamēr es tomēr atvēru savu sirdi Viņam un mana drūmā dzīve pielija ar Viņa krāsām. 

     Jau esot mazam problēmbērnam man bija vēlēšanās palīdzēt tādiem pašiem. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka kādā dzīves brīdī sapratu, ka nav iemesla to atlikt. Tā plānoti kļuvu par mammu diviem bērniem un laika gaitā neplānoti vēl trīs, kas bija jau pieņemtā bērna māsas un brālis. Katru reizi tā bija milzīga uzdrīkstēšanās un solis ticībā. Sākumā stāvot stabili un droši, tik nezināmais biedēja, bet ar katru reizi ticēt vajadzēja stiprāk, jo ceļš zem kājām kļuva arvien grūtāk saskatāms. Bija vienkārši jātic, ka tas tur ir un viss izdosies. Un ar katru reizi es arvien vairāk sāku vairīties no cilvēkiem, jo apkārtējo neizpratne un tiesājošā attieksme pieauga. Izkristalizējās atziņa, ka nozīme ir tikai un vienīgi Dieva domām par mani – īstenās brīvības atslēga. Tās vienmēr bijušas labas, atbalstošas un iedrošinošas. Iemesls, kāpēc varu būt it kā drosmīga un atļauties iet pret straumi. Šo man nekad nav izdevies racionāli izskaidrot intervijās. 

Tad pēkšņi vienā brīdī viss strauji izmainījās un kļuvu par sensāciju – visi tie, kas līdz tam atļāvās saukt mani par traku apklusa, jo tagad biju pasludināta par apbrīnas un pagodinājuma vērtu. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot…

     Kāpēc gan cilvēki tik kritiski mani vērtēja? Pirmkārt, jau tāpēc, ka biju viena. Jā, manā ideālās dzīves plānā ģimene sākas ar laulībām un tā joprojām domāju. Tomēr dzīve ir dzīve un ja tā ir atdota Dievam, tad var izrādīties, ka Viņam ir cits plāns. Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi.

     Otrs iemesls bija problēmas ar dzīvesvietu. Man bija mantots īpašums, kas bija sliktā stāvoklī un ar mazu platību. Tas atbilda manai tā brīža mentalitātei un, apzinoties šo problēmu, meklēju tam risinājumu. Es nebiju gatava samierināties un savu dzīvi veidot tikai esošo resursu ietvaros. Varēju pārdot īpašumu un nopirkt dzīvokli jeb manipulēt ar tiem resursiem, kas man bija doti. Man teica, ka tas ir Dieva plāns un uz lielākiem brīnumiem, lai necerot. Tomēr lasīju Dieva vārdu un ticēju, ka Viņš ir neierobežots un man, kā Dieva bērnam nav jāsamierinās ar to, kas ir dots – es varu ticēt, ka Dievam nav nekā neiespējama un Viņš var man dot māju. Es izvēlējos ticēt Viņa mīlestībai, žēlastībai, labvēlībai un lielajai vēlmei mani svētīt un par mani rūpēties. Priekš manis tas bija nopietns izaicinājums, jo biju uzaugusi ar apziņu, ka man ar visu ir jātiek galā pašai. Revolucionāra atklāsme – man ne ar ko nav jātiek galā pašai. Dievs grib līdzdarboties ikvienā lietā manā dzīvē. Tā ir Viņa iespēja būt par daļu no manas dzīves un ik dienas it visā līdzdarboties. Nevis es viena cīnos un cenšos kaut ko izlūgt, bet gan darīšana kopā. Tajā ir ticības autoritāte un paļaušanās. 

     Pēc manas saprašanas, ja es esmu uzticama, pienesot desmito tiesu, tad Dievs ir uzticams, pārbagāti rūpējoties par mani. Tik vienkārši bez jebkādām mācībām par to, ka labklājība balstās uz došanu virs desmitās (tai ir sava vieta, kad jūt pamudinājumu, bet ne pelnot labklājību, kā nereti nolasās no vēstījumiem), kas neizbēgami top par pamatu apsūdzībām par to, ka dod par maz, ja reiz trūkst.

     Man nepatika, ka brīvprātīgi obligāti nācās kāpt uz skatuves un saņemt atzinību par to, kam līdz galam nepiekrītu. Pēc manas sirds izjūtas cilvēku godināšana par to, ka viņi uzņēmušies rūpes par bez vecāku gādības palikušiem bērniem, noniecina šos bērnus. Tas, ka es varu būt daļa no šo bērnu dzīves man ir iespēja un liels pagodinājums – tā ir mana balva. Pat ne tāpēc, ka ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši, bet tādēļ, ka bērni ir kas ļoti dārgs un īpašs, vērtība paši par sevi nevis apgrūtinājums. Tieši tāpat es nejustos labi, ja manam vīram pasniegtu ordeni par to, ka mani apprecējis, jo es pati par sevi jau esmu dāvana viņam. :) Lūdzu Dievu, lai tam pasākumam ir pievienotā vērtība, kura to attaisnotu, jo sajutos zināmā mērā iedzīta strupceļā.

     Dabūju savu pievienoto vērtību. Tā nu sanāca, ka uz visa tā fona kļuvu par sensāciju sensāciju, jo tamlīdzīgu stāstu ir gana daudz, bet risinājums gan ir unikāls un kas absolūti nebijis ne pirms, ne arī pēc. Atceros, kā pārrunāju ar kolēģēm notikumus, un neticīgi cilvēki, to visu klausoties, iesaucās, ka ko tādu izdarīt var tikai Dievs. Jā, tikai Viņam nav nekas neiespējams. Es dabūju to, ko vēlējos un man vajadzēja – savu māju savā īpašumā. Valsts prezidents uzņēmās organizēt manas vecās mājas nojaukšanu un jaunas uzcelšanu. Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā tāpat kā ūdens strauti, un Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib. 

     Es noteikti daudz labāk būtu gribējusi, lai kāds man pa kluso pārskaita nepieciešamo naudas summu, kas ļautu realizēt savu sapni. Dievs noorganizēja to pa savam, apliecinot savu mīlestību un savas domas par mani. Ar manu bērnības pieredzi ir tendence justies kā kaut kam nesvarīgam, tāpēc priekš manis šie notikumi atspoguļoja to, cik ļoti nozīmīga un svarīga es esmu Dieva acīs, ko viņš ir gatavs apliecināt arī tamlīdzīgā veidā. Tas joprojām mani ļoti dziļi aizkustina. 

     Sastopoties ar vajadzību uzņemties rūpes par piekto mazuli, biju savas dzīves zemākajā punktā. Tajā dzīves periodā bija daudz emocionālu pārdzīvojumu par tuviem cilvēkiem un vajadzēja arī mainīt pagaidu dzīvesvietu, kas bija teju neiespējami. Toreiz palīdzēja draugi, kas ar viena no labākā jomas speciālista palīdzību sameklēja citu pagaidu dzīvesvietu un noorganizēja pārvākšanos, jo man, kas vienmēr ar visu līdz pēdējam cenšas tikt galā pati, tam nepietika spēka. Nav vienkārši būt par piecu sāpinātu bērnu mammu un tikt galā ar visām sadzīves lietām. Četri bērni man vienai bija manu spēju limits. Turklāt tajā laikā nācās piedzīvot ar tuviem cilvēkiem saistītas ļoti smagas situācijas, kas ārkārtīgi iztukšoja. Biju ļoti pārgurusi un izskatījos izmocīta. Cilvēku acīs kā sieviete biju norakstīta, jo kam gan būtu vajadzīga ar pieciem bērniem. 

    Kad Dievs mani  sapnī uzrunāja, ka drīz apprecēšos, pie sevis sarkastiski nodomāju, ka Jēzus arī drīz atgriezīsies. Tad pēc dažām dienām Viņš man sapnī teica, ka vasarā apprecēšos, un es pamostoties nodomāju: "Cколько лет сколько зим..." Es biju uzaugusi vientuļa un man nebija ne jausmas, ko nozīmē būt tamlīdzīgās attiecībās. Zināmā mērā šķita biedējoši un tāpēc neapzināti vienmēr biju turējusi visus drošā attālumā. Tas noteikti nebija jautājums, ko censtos pati risināt. Turklāt jutos pārāk dīvaina un savdabīga, lai kādam šķistu vispār interesanta. Manā skatījumā nebija variantu. Dievam vienmēr ir bijis cits skatījums un tā es 34 gadu vecumā, laikā, kad pārguruma dēļ izskatījos tik slikti, kā nekad iepriekš, iepazinos ar savu topošo vīru un tā paša gada vasaras vidū apprecējos. Mans vīrs nāk no pilnīgi citas vides un, ja ne draudze, kurā viņš reizēm iegriezās, tad mēs nekad nebūtu satikušies, tāpēc diezgan ilgi bija sirreāla sajūta, ka viņš nokritis no debesīm jeb pēkšņi no nekurienes uzradies. Tas bija vēl viens brīnums, ko apkārtējiem cilvēkiem bija grūti izskaidrot. 

     Cilvēki mainās un nav nekas tāds šajā pasaulē, uz ko varētu paļauties, bet Dievs ir uzticams. Valsts prezidents mājas būvniecību organizēja līdz brīdim, kad tā bija zem jumta, ar logiem, durvīm. Tad prezidents nomainījās un varētu domāt, ka process apstāsies. Taču tajā brīdī apprecējos un mans vīrs sev par svētību bija spiests atklāt sevī jaunus talantus un izbūvēt mājas iekšpusi, lai tā kļūtu apdzīvojama. Tas vēl nav pabeigts process (šobrīd pelēkā apdare), bet ir jau pati labākā mājā, kādā esmu dzīvojusi. Galvenais priekš manis ir atziņa, ka nav tādu manu problēmu – ir mūsu problēmas un Viņam patīk tās risināt reizēm pavisam neticamos veidos.