Manas mājas virtuālajā pasaulē. Iespēja apkopot sev svarīgo, saliekot no lauskām savas pasaules un svarīgo lietu mozaīku.

 

Citi mani blogi:

Veselīga maize - par veselīgu dabīgi raudzētu maizi.

Azote - adoptētāju un aizbildņu SO "Azote"

LL Māja - par to, kā sapnis par savu māju piepildās

Marta

Mamma. Martiņas mamma bija jauna sieviete, kura nesaskatīja savā dzīvē iespējas rūpēties par savu mazulīti. Nesakārtota dzīve, nestabilitāte un pirmais bērniņš. Iespējams vienīgais. Iespējams dzīvi tā arī nekad neizdevās sakārtot.

 

Viena. Mazulis, nākot pasaulē, fiziski atdalās no mammas, tomēr emocionāli viņš joprojām jūtas kā daļa no viņas. Dzīve ārpus mammas ķermeņa ir nepazīstama un brīžam pat biedējoša. Tikai mammas tuvums, smarža, balss spēj mazināt diskomforta sajūtu un palīdzēt adaptēties jaunatklātajā pasaulē, kurā nav vairs ideālās temperatūras, pa laikam moka izsalkums, traucē spilgta gaisma un citas neērtības. Piektajā dienā pēc mazulītes nākšanas pasaulē mamma aizbēga… ->

Adopcija. Četrus bezgalīgi garus un vientuļus mēnešus Martiņa sabija viena. Viņa iemācījās neraudāt, jo to neviens tāpat nedzird. Visi notikumi ir pakļauti tikai pulksteņa rimtajai tikšķēšanai – dzīvi diktē režīms. Pasaule ir nepielūdzami neietekmējama, atliek tikai gaidīt.

Cilvēki nāca un gāja, ik dienas mainījās sejas, smaržas, balsis. Nerima cerība sadzirdēt, sajust, sagaidīt… Viņa atnāca. Tā bija sveša un tomēr kļuva par savu. Tik pat jauna un tomēr apņēmības pilna rūpēties un gādāt.  

 

Bailes. Martiņa pieķērās savai jaunajai mammai kā dadzītis. Ik dienas esot kopā, mazule pielāgojās un centās būt ērts bērns. Viņai bija bail pazaudēt iegūto komfortu, bail no tā, ka pasaule pēkšņi atkal var sabrukt. Pat naktīs, guļot blakus, vienmēr centās turēties pie mammas un uz katru kustību modās, bailēs, ka viņa var pazust. Trauksme neļāva atslābt, kavēja attīstību, jo tam taču nebija laika – bija jāsargā mamma. Ikvienā situācijā, redzot mazuli vienu – vai uz ielas atgājušu nedaudz nost no mātes, vai žurnālā nofotogrāfētu – Martiņa vienmēr pārdzīvoja, ka bērniņam pazudusi mammīte.  

 

Uztveres traucējumi. Martai augot lielākai, bija skaidrs, ka bailes traucē ne tikai iemācīties staigāt, bet tās ietekmē arī viņas uztveri un spēju izglītoties. Brīži, kad šķita, ka viņa saprot teikto un viss ir kārtībā, mijās ar izmisuma brīžiem, kad šķita, ka meitene nav spējīga iemācīties visvienkāršākās lietas. Kā pa kalniem – cerība, izmisums, cerība...

 

Korekcija. Mamma ļoti ticēja Martas potenciālam un meklēja dažādas iespējas, kā palīdzēt. Starp izmisumu vienmēr bija kas cerību viesošs. Galvenais nepadoties. 9 gadu vecumā meitiņai bija iespēja veikt neiropsiholoģisko sensomotoro korekciju – vingrojumu kompleksu, kas palīdzēja kompensēt trūkstošās smadzeņu funkcijas. Martiņa atbrīvojās no trauksmes, spēja domāt, mācīties, spēja atslābt un sajusties droši savā ķermenī un līdz ar to arī pasaulē. Viņai daudz vēl jāmācās, lai atgūtu nokavēto

 

Zīmējumi mammai. Martai nekad nebija patikušas runas par mammu, kuru viņa vairs neatcerējās. Pat zinot patiesību, viņa gribēja ticēt, ka ir tikai tā viena mamma, ar kuru ir kopā, un viņa tai ir piedzimusi. Marta nemēdza uzdot jautājumus. Tas bija pat biedējoši, tāpēc reiz viņai palūdza uzrakstīt vai uzzīmēt vēstuli mammai. Doma par vēstules rakstīšanu uzreiz tika atmesta. Viņa uzzīmēja divas mājas: viena bija atvērtiem logiem un krāsaina. Blakus tai otra māja, kas bija pelēka ar aizklātiem logiem.

Marta nekad nebija zīmējusi sirsniņas. Dīvaini, vai ne? Viņa palūdza, lai parāda, kā tas darāms. Un tapa otrs zīmējums mammai – liela sirds pa visu lapu, kuras iekšpusē bija sazīmētas, šķiet, teju bezgalīgi daudz mazas sirsniņas. Kopš tā laika Martas zīmējumos bieži parādās sirsniņas.

 

Vēstule mammai. Martai jau 13 gadi. Aktīva pusaudze, kas aizraujas ar mūziku Viņai patīk pavadīt laiku ar draudzenēm un visu laiku kārojas kādas jaunas stilīgas lietas. Mērķtiecīga, droša, pašpaļāvīga, jūtīga un mīļa. Marta sāk runāt par to, ka viņa grib satikt savu mammu. Viņa grib uzrakstīt vēstuli mammai. Marta jau ir uzrakstījusi vēstuli mammai. Ilgi lolotu un ļoti pārdomātu vēstuli, kas veidota no četrām daļām. Pirmajā daļā Marta raksta par to, cik ļoti ilgojas un mīl savu mammu, skumst pēc viņas un grib satikt. Viņa ir iedomājusies, ka mammai varētu būt kauns par izdarīto un tāpēc iedrošina, lai nekaunas, jo viņai piedod. Marta sūta mammai miljons buču. Otrajā daļā stāsta par savu dzīvi: kā dzīvo, ko dara. Ne vārda par ģimeni, jo tas taču var aizvainot mammu. Trešajā daļā uzskaitīti jautājumi, uz kuriem tik ļoti gribas saņemt atbildes: “Vai Tu domāji mani atstāt, kad vēl nebiju piedzimusi?”, Vai Tu biji priecīga, ka Tev dzims bebītis? Vai Tu to gaidīji?” “Vai Tu par mani arī domā?“ Ceturtā daļa atvēlēta fotogrāfijām. Marta mīl savu mammu no visas sirds!


About | Privacy Policy | Sitemap
Copyright © 2012 Adonika. Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez bloga autores rakstiskas atļaujas ir aizliegta.