Adonika
Ieraksts par aizbildnības apstiprināšanu, ar kuru nu esmu kļuvusi par daudzbērnu māti, kādu laiku manā dienasgrāmatā stāv kā pēdējais. Minūtes pēkšņi ir sarāvušās kā vilnas džemperis pēc mazgāšanas karstā ūdenī un, šķiet, ka cenšos izmisīgi panākt laiku. Pazīstama sajūta - jau trešo reizi tas. Apziņā atbalsojas vārgs mierinājums, ka mistiskā veidā pie tā var pierast un laiks atkal ar laiku atgūst savus dabiskos izmērus, kuros var rast arī brīvus vaļas brīžus būšanai ar sevi un nekā nedarīšanai. Slinkuma teorijas piekritēji var iet bekot - īstā sezona kā reiz klāt (ko tur liegties - man ar kārojas, bet ko nu vairs) - lai es justos kā cilvēks, šie mirkļi man ir tik pat svarīgi kā rasa vasaras tveices izkaltētajiem laukiem. ->
Pēc trīs mīļuma un rūpju pilnām dienām svarīgākā un plašākā atziņa, kas gūta ir, ka jo vairāk ir bērnu, jo vieglāk dzīvi tvert esi spiests. Tas, protams, attiecas uz tiem, kuriem dabīgi tas nesanāk - nākas vien atzīt, ka man ar nemaz tik viegli nepadodas paļauties uz plūsmu un necensties visu kontrolēt.
Viņa ir brīnumjauka...
В первые узнала о нее во сне, когда она была в опасности и боролась за свою жизнь. Но я не понимала...
В первые увидела ее во сне, когда она меня звала: "Мама!". Но я ее не узнала...
Потом мы встретились в жизни, хотя я избегала того - она прелестна. Духовно почувствовала ее сладкий вкус, в котором так хочется забыться... в нее невозможно не влюбиться.
Write a comment