Manas mājas virtuālajā pasaulē. Iespēja apkopot sev svarīgo, saliekot no lauskām savas pasaules un svarīgo lietu mozaīku.

 

Citi mani blogi:

Veselīga maize - par veselīgu dabīgi raudzētu maizi.

Azote - adoptētāju un aizbildņu SO "Azote"

LL Māja - par to, kā sapnis par savu māju piepildās

Vēstule esošajiem/topošajiem adoptētājiem un tiem, kuri jebkad ir aizdomājušies par adopciju

Iespējams jūs šokēs tas, ko izlasīsiet. Varbūt tas būs kā izaicinājums. Tomēr cerams, ka tas iedvesmos jūs meklēt vairāk informāciju par adopcijas realitāti. Lūdzu izlasiet šo vēstuli ar atvērtu sirdi un centieties neko šeit minēto neuztvert personīgi tāpēc, ka tas nav domāts kā uzbrukums vai tiesāšana. Tā ir kādas adoptētās godīga iekšējās izjūtas izpausme, kas cerams palīdzēs saprast un cienīt bieži ignorēto ar adopciju saistīto daļu.


Veltījums visiem esošajiem un topošajiem audžuvecākiem, un katram, kurš kaut reizi aizdomājies par adopciju.->

 

Būt adoptētam ir sāpīgi. Būt adoptētam ir grūti. Tas nav skaisti; tas ir riebīgi, traģiski un ļoti skumji. Jau pats fakts, ka bērns ir pieejams adopcijai, sevī ietver bērna traģēdiju. Vienalga, vai tā ir vardarbība, bads, dzīvošana uz ielas, pamešana novārtā vai vienkārši fakts, ka bērns ir zaudējis savu miesīgo ģimeni un dzīvi tajā - tas padara adopciju par iemeslu sērot nevis priecāties un svinēt. Priecāties par bērna adoptēšanu nozīmē priecāties par to, ka ar viņu ir notikusi šī traģēdija.

 

Šaubos, ka ir kāda dzīva dvēsele, kura vēlētos piedzimt situācijā, kurā tiek atdota adopcijai.


Protams, vienmēr būs bērni, kurus nepieciešams izņemt no viņu ģimenēm un ievietot drošās, daudz stabilākās un mīlošās mājās - bet lūdzu saprotiet, ka neatkarīgi no tā, cik labi, mīloši un brīnišķīgi lai arī nebūtu vecāki, kuri adoptē, nekas nekad nevarēs izdzēst tās sāpes, pārdzīvojumu un zaudējumu, kas ir neatņemama sastāvdaļa no tā, ka esi adoptēts.


Pats adopcijas pamatu pamats ir zaudējums - bērns zaudējis savu māti, tēvu un visu pārējo ģimeni; māte, tēvs un visa ģimene zaudējusi vienu no saviem bērniem. Jā, un arī adoptētāju zaudējums - reizēm tās ir zaudētās cerības audzināt savu miesīgo bērnu, bioloģiskos pēcnācējus, zaudētais sapnis, ka būs pašiem "savs" bērns. Atdalīšanai no ģimenes ir jānotiek pirms tiek izveidota jauna caur adopciju. Varbūt tā nav brīvprātīga izpostīšana, varbūt tā ir nepieciešama, lai novērstu bērna dzīvības un veselības apdraudējumu - tā tik un tā būs bērna dzīves kodola un pamatu pamata izpostīšana un neatgriezeniska dzīves izmainīšana.


Padomājot par to no citas puses... iedomājieties, ka viens no jūsu vecākiem nomirst un otrs vecāks pēc laika atkal apprecas. Lai arī jūs variet iemīlēt un izveidot lieliskas attiecības ar jūsu vecāka jauno dzīvesbiedru, nekāda mīlestība un laime tagadnes situācijā nekad neizdzēsīs tās skumjas, kuras jūs izjūtiet sava otra vecāka zaudējuma dēļ. Tāpēc lūgums jums to paturēt prātā tad, ja esiet adoptējis vai to plānojat darīt.


Adopcijai būtu jābūt pašai pēdējai iespējai pēc tam, kad viss cits ir izmēģināts. Pajautājiet sev - vai tiešām adopcijai IR jānotiek? Varbūt es kaut kā varu palīdzēt šai jaunajai mātei saglabāt savu bērnu. Varbūt ir kādi resursi, ar kuriem varu palīdzēt vai ziedot kādas nepieciešamās lietas, varbūt varu piedāvāt viņai atbalstu un iedrošinājumu, kas palīdzētu viņai būt par labu mammu. Ja tā ir, tad adopcijas īstenošana nav pareizais risinājums. Pārāk bieži adopcija tiek piemērota kā pastāvīgs risinājums īslaicīgām problēmām. Galu galā adopcija ir neatgriezeniska, bet situācija ar dzīves vietu, darbu utt. ir īslaicīga un var mainīties un uzlaboties. Vairums sieviešu, kuras pametušas savu bērnu, darīja to tāpēc, ka viņam šķita ka nav citas izejas... bet kā būtu, ja viņai būtu cita iespēja un nepieciešams bija tikai atbalsts un iedrošinājums, lai to realizētu?.

 

Adoptētie cilvēki zina, ka viņi bija otrā iespēja, "plāns B" vai risinājums kāda cita problēmām. Lai arī ir daži cilvēki, kuri izvēlās adopciju kā galveno uzstādījumu, vairums to dara tikai pēc neveiksmīgiem grūtniecības mēģinājumiem vai centieniem izveidot iecerēto ģimenes modeli ar tikai puikām vai meitenēm, vai lai sagādātu esošajam bērnam brāli/māsu.


Savas ģimenes paplašināšanai ar adopcijas palīdzību nekad nevajadzētu būt veidam kā piepildīt kādu savu vajadzību... tam vienmēr un visos gadījumos vajadzētu būt veidam kā piepildīt BĒRNA vajadzības. Lūdzu neizdariet papildus spiedienu uz pieņemto bērnu, cenšoties viņa dzīvi veidot pēc nerakstītiem standartiem, kas bija domāti bērniem, kurus jūs nespējāt pilnībā vai vajadzīgo dzimumu paši radīt. Adopcija nav zāles pret neauglību un nav arī „dāvanas”, ar kuru palīdzību padarīt kāda dzīvi pilnīgu. Mēs esam cilvēcīgas būtnes ar savām tiesībām, savām sajūtām, vajadzībām un vēlmēm. Nepasliktiniet mūsu tāpat jau sāpīgo situāciju, sagaidot, ka mēs būsim kaut kas, kas neesam piedzimuši.


Lūdzu, esiet gatavi būt pilnībā atvērti un godīgi pret bērnu, kuru jūs iespējams kādreiz pieņemsiet savā ģimenē. Nav svarīgi, no cik sliktas situācijas viņi ar nenāktu, stāstiet viņiem patiesību un jau agrā bērnībā.  Patiesību var pieņemt, to var pārstrādāt un no tās var norobežoties, bet neviens nevar norobežoties no fantāzijām un sapņiem. Adoptētie cilvēki ir stiprāki, kā jūs spējat iedomāties, un, ticiet man,  mēs iedomājamies un izprātojam katru iespējamo scenāriju, kāds iespējams attiecībā uz mūsu ģimeni vai izcelsmi. Nedomājiet, ka mēs neesam izfantazējuši ideju, ka mūsu bioloģiskie vecāki bija sliktākie no sliktākajiem vai idealizējuši viņus kā sava veida svētās būtnes un fantazējuši par visu citu, kas starp šīm galējībām. Mēs jau esam pārdzīvojuši savu dabisko ģimeņu zaudējumu, tāpēc pat ne mirkli nešaubieties, ka mēs to nepārdzīvotu, zinot iemeslu. Un attiecībā uz šo piezīmēšu, ka, ja adoptētais jebkad nolems uzmeklēt, atkal apvienoties vai tikai vairāk uzzināt par savu izcelsmes ģimeni, necentieties, radot vainas sajūtu, atturēt viņus no tā vai likt viņiem justies pateicīgiem jums. Tam nav NEKĀDA sakara ar jums. NEKĀDA. Cilvēcīgās būtnes piedzimst ar iedzimtu vajadzību zināt to, kas mēs esam un no kurienes nākam. Dažiem adoptētajiem cilvēkiem nepieciešams zināt savu personīgo vēsturi un izpētīt savas saknes, lai justos pilnvērtīgi. Tas nav nekas slikts vai nepareizs. Galu galā jūs kā vecāki esiet atbildīgi par sava adoptētā bērna laimi un labklājību... nevis otrādi. Norijiet savu lepnumu, atlieciet malā greizsirdību un atbalstiet savu pieņemto bērnu jebkuros patiesības meklējumos. Ticiet man, viņi būs pateicīgi jums par to.


Nekrītiet terminoloģijas lamatās. Adoptētie zina, ka viņiem ir vairāk kā vieni vecāki.. divi kas radīja viņu un vecāki, kuri audzina viņus. VISS priekš viņiem ir īsts. Neputrojieties tajā, kuri ir īstie un kuri ir svarīgāki vecāki. Atļaujiet savam pieņemtajam bērnam pašam izvēlēties terminoloģiju, kura VIŅAM šķiet piemērotāka. Viss, kas jums ir jādara, ir jābūt labiem un mīlošiem vecākiem. Bez tam, ja jau vecāki var mīlēt vairāk kā vienu bērnu, kāpēc gan bērns nevarētu mīlēt vairāk kā vienus vecākus. Sirdij ir bezgalīgas neierobežotas spējas mīlēt. Nenoskaudiet savam pieņemtajam bērnam iespēju mīlēt cilvēkus, kurus viņš nevar pat atcerēties.

Nenonieciniet bioloģiskos vecākus un ģimeni. Viņi var būt ļauni cilvēki, padibenes... bet teikt kaut ko sliktu par bioloģisko ģimeni ir tas pats, kas teikt ko sliktu par savu pieņemto bērnu. Galu galā bērns ir nācis no tiem cilvēkiem un labāko vai sliktāko, bet mēs esam pārmantojuši kaut ko no viņiem. Te labi iederas sens teiciens... ja jums nav, ko labu teikt, tad labāk nesakiet neko vispār.

 

Adoptētajiem cilvēkiem ir virkne problēmu dēļ tā, ka viņi ir bijuši adoptēti... daudzi cieš no bailēm no atraidījuma un pamešanas, ir problēmas uzticēties citiem un veidot attiecības. Galu galā, ja mūsu miesīgās mātes varēja pamest mūs, tad kas gan var citus atturēt to izdarīt. Kaut arī ne visiem adoptētajiem ir šādas problēmas, tomēr daudziem ir dažādās pakāpēs. Tikai tāpēc, ka jums zināmais adoptētais cilvēks nav par to ieminējies, tas nenozīmē, ka viņš tā nejūtas. Daudzi nekad vispār nerunā par savām ar adopciju saistītajām problēmām to pašu konkrēto iemeslu dēļ... bailes no atstumtības, bailes no pamešanas un gaidāmās pilnībā negatīvās atbildes reakcijas. Ja jums zināmais adoptētais cilvēks (jūsu bērns, draugs vai ģimenes loceklis) kādreiz runā par to, atturieties paust savas personīgās sajūtas un spriedumus par to. Pretojieties kārdinājumam teikt ko līdzīgu: "Bet Tev taču ir tik jauki (audžu)vecāki!" vai "Bet tu varēji būt abortēts/izmests miskastē utt.!"

Adoptētie cilvēki ir vienīgā sabiedrības apakšgrupa, no kuras sagaida, ka tā būs pateicīga par savu dzīvi, un ar to ir saistīta vajadzība censties nomākt negatīvās emocijas un sajūtas. Vairums adoptēto negrib atzīt sev kur nu vēl citiem, ka ir sāpināti. Galu galā mēs esam saņēmuši "labāku dzīvi", vai tad ne? Mums nav TIESĪBU justies bēdīgiem/dusmīgiem/nospiestiem. Tāpēc daudzi adoptētie cilvēki izvēlas klusēt tā vietā, lai dzīvotu melojot.


Jā, un tas iet roku rokā ar bērnu-vecāku attiecībām... atcerieties, ka VECĀKI ir atbildīgi par BĒRNA veselību un labklājību, NEVIS otrādi. Tikai adopcijā, nez kāpēc, no adoptētajiem tiek sagaidīts, ka viņi būs uzmanīgi un centīsies "nesāpināt" savus audžuvecākus; neradīs problēmas, sakot kaut ko par adopciju, tāpēc, ka VECĀKIEM tas var nepatikt. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tik daudzi adoptētie cilvēki nerunā par adopciju... mēs baidāmies sāpināt savus audžuvecākus. Kā vecāks es zinu, ka nekad negaidu no saviem bērniem, ka viņi uzņemsies atbildību par manu labklājību... tāpēc lūdzu nekad arī negaidiet to no saviem pieņemtajiem bērniem. Galu galā audžuvecāki viņu GRIBĒJA adoptēt, viņi GRIBĒJA bērnu un izvēlējās šo ceļu paši. Visbiežāk adoptētie bērni paši to neizvēlējās un viņiem nebija nekādas teikšanas.

Negaidiet pateicību. JEBKURŠ varēja būt abortēts, varēja tikt pamests, varēja ciest no vardarbības. Tās nav parādības, kuras tikai un vienīgi saistītas ar pieņemtajiem bērniem. Tikai tāpēc, ka kāds ir bijis adoptēts, automātiski nenozīmē, ka viņš bija negribēts vai ka viņš būtu varējis būt jebkas... viņi ir parasti cilvēki, kuri uzauga citā ģimenē un dzīvo CITU dzīvi, ne vienmēr labāku.


 

Ja jūs esiet adoptējuši vai plānojiet, lūdzu, izglītojieties. Lasiet grāmatas par agrīnajām traumām. Lasiet adoptēto cilvēku un vecāku, kuri atteicās no saviem bērniem, blogus. Esiet ar atvērtu prātu un sirdi. Saprotiet, ka ir ļoti reāla iespēja, ka jūsu reiz adoptētais bērns var cīnīties ar tādām problēmām. Neatkarīgi no tā, vai jūs būsiet briesmīgs vecāks vai brīnišķīgs ceļvedis un padomdevējs, kaitējums bērnam jau ir nodarīts. Esiet gatavi, darot smagu darbu, palīdzēt savam bērnam tikt galā ar skumjām, dusmām vai citām sajūtām, ko viņš var just. RUNĀJIET ar viņu par to.

Pieņemtie bērni ir bēdīgi slaveni ar noslēgtību... dariet viņam zināmu, ka tas ir normāli runāt ar jums par to. Nomieriniet viņus, paskaidrojot, ka viņu sajūtas jūs nesāpinās un neaizvainos. ĻAUJIET viņiem brīvi just to, ko jūt.

 

Ja jūs jau esiet vai plānojiet izvēlēties atvērto adopciju, cieniet to. Kaut arī tas ir saistīts ar jūsu bērna apdraudējumu tagadnē, SAGLABĀJIET ATTIECĪBAS ATVĒRTAS. Nepārtrauciet kontaktu ar bioloģisko ģimeni tāpēc, ka tas rada JUMS neērtības. Jā, tas reizēm var būt emocionāli grūti jūsu pieņemtajam bērnam, viņš var justies nospiests un dusmīgs, atgriežoties no tikšanās vai lasot vēstules, bet neuztveriet to kā iemeslu, lai pārtrauktu kontaktus. RUNĀJIET ar savu bērnu. Palīdziet viņam saprast, KĀPĒC viņš tā jūtas. Tas ir tikai dabiski, ka tā notiek. Tai pat laikā arī bioloģiskā ģimene var justies reizēm nomākta un izsista no līdzsvara, bet tad dariet iespējamo, lai saglabātu atvērtu saskarsmi. Atcerieties, ka adopcijas pamatā ir zaudējums un tas var būt nomācoši, ka par šo zaudējumu tiek nemitīgi atgādināts. Bet tas nenozīmē, ka no tā ir jāizvairās. Jūsu pieņemtais bērns būs pateicīgs par to, ka upurējāt savu laimi un komfortu, ļaujot viņam uzturēt šo tik ļoti svarīgo saikni.


Centieties nepārvērst adopcijas gadadienas par svētkiem. Līdzīgi ir arī ar dzimšanas dienām. Lai arī tas ir priecīgs notikums, ko pieminēt, atcerieties, ka tas arī iezīmē dienu, kurā adoptētā persona tika neatgriezeniski atdalīta no savas mātes, tēva, savas sākotnējās ģimenes. Daudziem adoptētajiem dzimšanas dienas ir īpaši smagas, kā atgādinājums tam, ka viņu piedzimšana nebija priecīgs notikums, neviens nenāca mūsu mātes apsveikt ar ziediem un baloniem. Mūsu ienākšana šajā pasaulē bija saistīta ar skumjām un satraukumu. Un tas apzīmē dienu, kurā mēs tikām fiziski atdalīti no savām mātēm. Daudziem no mums tā bija pēdējā reize, kurā viņu redzējām. Līdz ar to, ja jums zināmais adoptētais cilvēks izvairās vai nelabprāt svin savu dzimšanas dienu, tad cieniet to. Saprotiet, ka daudziem no mums tas nav iemesls svinēšanai.


Es necenšos kādu atrunāt adoptēt un nevēlos kaunināt tos, kas jau ir adoptējuši. Tas, ko es vēlos pateikt, ir, lai jūs atkāpieties soli atpakaļ un tiešām kārtīgi padomājiet par personu, kura ir šī adopcijas sazarojuma centrā – bērnu, kurš jau ir ienācis jūsu mājās vai uz kuru ceriet. Esiet gatavi ieguldīt smagu darbu, palīdzot šim pieņemtajam bērnam atveseļoties un justies pilnīgam, veselam pašam sevī. Esiet gatavi atlikt malā savas vajadzības, gaidas un vēlmes un darīt iespējamo, rūpējoties par sava pieņemtā bērna vajadzībām. Visas pasaules mīlestība, visas rotaļlietas un citas materiālās lietas, kuras jūs varētu nodrošināt, nekad neaizvietos un nekompensēs to, kas ir zaudēts.  


Ģimenes saglabāšanai vienmēr vajadzētu būt mērķim. Adopcijai vienmēr un visos gadījumos būtu jābūt pēdējai atlikušajai iespējai, kad viss cits jau ir izmēģināts. Tāpēc, ka adopcija ir bērnu vajadzība pēc mājām apmierināšana NEVIS bērna piemeklēšana cilvēkiem, kuriem tā ir vajadzība. Mums, kā sabiedrībai, būtu vairāk jācenšas palīdzēt ģimenēm, lai tās tiktu saglabātas nevis sadalītas. Neviens patiesībā nevēlas būt adoptēts... ja vien būtu dota izvēle, viņi labāk gribētu, lai ģimenes situācija būtu uzlabota tā, lai to nevajadzētu sadalīt. Vai JUMS patiktu, ja māte atdotu jūs projām?

 

Ar cieņu

Pieaugusi adoptētā

Tulkots no http://iadoptee.blogspot.com/2011/12/please-read-this.html

Write a comment

Comments: 0

About | Privacy Policy | Sitemap
Copyright © 2012 Adonika. Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez bloga autores rakstiskas atļaujas ir aizliegta.