Šodien būs pagājis gads kopš dienas, kad pirmo reizi ieraudzīju savu dēlu. Joprojām atceros to skatu ar biklo, nejēdzīgi saģērbto zēnu, kas sapinās pats savās kājās un nokrita, kautrīgi cenšoties izvairīties no iespējas nākt ar mani iepazīties. Puisietis ir izaudzis par 10 cm, skaistie platīnblondie mati atauguši un nestāv vairs gaisā, pelēkzilās acis ir ieguvušas mirdzumu un skatiens drošumu. Skaisti nopulēti tiek audzēti arī rakstura radziņi - nesen kā reiz aizdomājos, ka spītība, kas ir šodien viena no raksturīgākajām viņa iezīmēm sākumā taču nebija. Tai ziņā man ir iespēja just dubultu gandarījumu - gan par to, kā bērns aug, gan par to, kā viņš mainās.
Šis laiks bija daudz grūtāks, kā biju iedomājusies - man grūtāks, tāpēc tas noteikti nerada vēlmi izbaudīt vēlreiz un patīkami apzināties, ka pirmais kopdzīves gads drīz būs pagājis tb grūtākais ir aiz muguras. Es esmu apjautusi savu iespēju robežas, esmu iepazinusies ar savu vājumu un nespēku un arīdzan sapratusi vajadzību pēc citāda veida attīstības un turpinājuma.
Write a comment